Kā iegūstam iedegumu? Vai tas labs vai slikts? Kā iegūt labu, noturīgu iedegumu?

Viela, kurai pateicoties varam iegūt iedegumu, ir melanīns. Melanīns ir tumšs, tāpēc arī parādās iedegums. Tas jau pastāv mūsu ādas slānī zināmā daudzumā. Melanīna funkcija ir vajadzības gadījumā nodrošināt aizsardzību pret saules ultravioleto starojumu, efektīvi pārvēršot staru radiāciju siltumā, un tādējādi pasargājot šūnas no bojājumiem.

Melanīna daudzums ādā daudz augstāks ir melnās rases cilvēkiem, tāpēc viņiem ne tikai ir tumšs ādas tonis, bet arī saulē labāka aizsardzība.

Tomēr jāņem vērā, ka visu cilvēku sākotnējā izcelsmes vieta ir Āfrika. Tādēļ arī mums sen sen atpakaļ piemitusi tikpat laba aizsardzība pret sauli, kas mazinājusies pārceļoties uz ziemeļiem, tumšākā un aukstākā klimatā. Savukārt saules iespaidā atkal esam spējīgi “ražot” melanīnu, tomēr tas ir pakāpenisks process. Tāpāt kā cilvēks var pieradināties indei, sākumā to uzņemot niecīgās devās vai arī iegūt imunitāti pret slimību, pārslimojot to ļoti vieglā formā, arī pret saules staru kaitējumu var iegūt aizsardzību, jo vien to uzņem mērenās devās. Sākotnēji viszemākā aizsardzība ir bālajai ādai jeb vasaras sezonas sākumā. Brūnai un dabiski nosauļotai ādai ir lielāka aizsardzība.

Saules ultravioleto starojumu dala divās frekvencēs – UVA un UVB. Saule dod abus, kaut arī UVB starus pa lielākajai daļai aiztur ozona slānis.

Ja runa par nosauļošanos, tad UVA frekvences iespaidā notiek melanīna oksidēšanās, tas uz laiku (dažām dienām) kļūst tumšāks, padarot ādu tumšāku. Tomēr šajā gadījumā organismā papildus melanīns netiek izstrādāts, tātad nepieaug organisma aizsargspējas pret sauli. UVA starojums ir tas, ko lielākoties izmanto solārijos, jo UVA ietekmē samazināta iespēja “apdegt”. Tāpēc solārijā iegūtais iedegums nav ilgstošs. Solārija iedegums īpaši nepalielina ādas aizsargspējas (jo sakairināts tiek esošais melanīns, papildus tas netiek izstrādāts). Kaut gan UVA starojums nebojā ādu tiešā veidā, tiek uzskatīts, ka tam var būt negatīva netiešā iedarbība, kas parādās ilgtermiņā. UVA starojumam saules aizsargkrēmi nav domāti. Tikai drēbes no tā kaut kādā mērā pasargā.

UVB frekvences iespaidā savukārt, ilgstoši atrodoties saulē, mēs varam “apdegt”. Savukārt “apdegšana”, ko mēs parasti apzīmējam kā ādas sārtumu vai sarkanumu, izraisa papildus melanīna izstrādi, jo ādai jācīnās ar bojājumu. Šajā gadījumā āda iedeguma toni iegūst tikai pēc vairākām dienām. Kaut arī neviens no mums nevēlas saulē “apdegt”, vismaz ne stipri, tomēr viegla sarkanuma iegūšana ir vērtīga, jo tā stimulē papildu melanīna izstrādi. Šajā gadījumā mēs vasaras turpinājumam iegūstam labākas aizsargspējas pret sauli.

UVB arī palielina vitamīna D daudzumu organismā.

Saules aizsargkrēmi nodrošina aizsardzību tieši pret UVB starojumu. Atšķirībā no melanīna, kas neitralizē 99,9 procentus UV staru radiācijas, aizsargkrēmā izmantotā aktīvā viela efektīvi neitralizē tikai noteiktu procentu staru radiācijas, robežās no 10 līdz 80 procentiem, atstājot vietu spekulācijām par to, vai ar pārpalikumu tiek galā melanīns vai veidojas brīvie radikāļi.

Neatbildēts paliek jautājums par to, kas pareizāk – nesagatavotam uzturēties saulē pavisam īsu laiku vai saziesties ar krēmu, sēdēt stundām un paļauties, ka nekas slikts nenotiks. Pašam intuitīvi liekas, ka pirmais variants drošāks. Aizsargkrēmu liekas praktiski lietot vietās, kas parasti saņem visvairāk saules un pakļauti apdegšanas riskam – vai tas būtu deguns vai kakls vai cita vieta (diezgan individuāli).

Solārija apmeklēšana ziemas sezonā, iedeguma noturēšanai, apšaubāma tādā ziņā, ka ādai netiek dota atelpa. Ja vasarā pludmales atpūta ir atrašanās svaigā gaisā un pozitīvu emociju uzkrāšana, tad salona apmeklējums ir tikai kosmētiska “uztankošanās”. Domāju, ka mums šeit ziemeļos tieši jāizmanto ziemas periods, lai papildus nesauļotos. Jāņem vērā, ka vasarā pie jūras pakāpeniski iegūts dabiskais iedegums tāpat nenoiet vismaz pusi ziemas. Savukārt solāriju apmeklēšanu vasarā nepratīšu vērtēt citādi kā vienīgi par “bezbožniju praktiku” (laba tulkojuma latviešu valodā nav).

Sauļošanās sakarā bieži tiek pieminēts beta karotīns. Cik zināms, šī viela kā tāda neveicina iesauļošanos, tomēr tā jau pati par sevi veido viegli iebrūninātu ādas toni. Tā varētu būt laba vizuālā “pamatne” pirms iegūt papildu āra iedegumu. Daži ārsti pat iesaka sauļošanos pilnībā aizstāt ar beta karotīna produktu diētu. Vienīgi jāuzmanās, ka pārdozējot, var uz dažiem mēnešiem palikt oranžs 🙂 Jāpiebilst, ka beta karotīna uzņemšanai kopā ar pārtiku nepieciešams nedaudz taukvielu. Kā arī lasīts, ka ar beta karotīna uzņemšanu neiesaka aizrauties pīpmaņiem (un pīpmanēm), bet par to neko sīkāk nezināšu piebilst.

Dzirdēts, ka pirms sauļošanās neiesaka ēst ķiplokus un dzert seleriju sulu, jo tie paaugstina ādas jutīgumu, tātad palielina iespēju apdegt. No otras puses, pastāv pat speciāli iedegšanas losjoni, kuru princips tieši ir veicināt iedegšanu, paaugstinot ādas apasiņošanu, un, līdz ar to, melanīna izstrādi. Melanīna izstrādi varot veicināt arī ar uzturu – putnu gaļu, lasi, sojas un piena produktiem, olu baltumu, riekstiem, kā arī ar fizisku aktivitāti, kas tāpat uzlabo ādas apasiņošanu.

Iedegšanu sekmē peldēšanās vai vismaz apsmidzināšanās ar jūras ūdeni. Dzirdēts, ka jūras ūdenī esošais sāls satur mikroelementus, kas pastiprina melanīna veidošanos, kā arī, ādai nožūstot, veidojot plānu sāls kārtiņu, kas pievelk sauli, tā pastiprinot tās intensitāti. Iespējams, kaut arī peldēšanās ezera ūdenī tāpat sekmē iedegšanu.

Ūdens pats par sevi atstarojot 80 procentus saules staru un pat smiltis – 17 procentus saules staru. Tādēļ “pie jūras” labāk nosauļojas. Pludmalē ir arī gaišāks nekā citur un ieteicamas tumšākas saulesbrilles acu sargāšanai.

Tomēr vienmēr jāatceras – daba nemīl pārmērības. Ārsti brīdina par sauļošanās riskiem un atcerēsimies arī tautas gudrību – “kas par daudz, tas par skādi”. Mēģinājumi iegūt ļoti tumšu iedegumu par katru cenu izriet no aplamas vērtību orientācijas. Iedegumam tomēr ir praktiska, sargājoša funkcija. Jauki, ka tam ir arī estētiska vērtība, bet nekļūsim apsēsti ar to. Cilvēkam jau patīk galējības, vai nu melns vai balts. Daži saulē vispār nerādās un iztiek bez pozitīvajām sajūtām, ko sniedz pludmale un saule. Citiem atkal vajag sevi nocepināt melnu. Varbūt gudrāk ņemt no pludmales tās pozitīvās sajūtas, kas mums, “ziemeļniekiem” vasarā vajadzīgas, bet neaizrauties ar sacensībām “brūnumā”?

Turklāt pludmali var baudīt ne tikai izteikti karstajās dienās. Apbrīnojami, ka tieši karstumā pludmalē visvairāk cilvēku un viņi visi cepjas saulē, nemeklējot ēnu. Daudz tīkamāk pludmalē mēdz būt vasaras dienās, kad saulains, bet gaisa temperatūra tikai svārstās ap divdesmit grādu atzīmi vai mazliet virs tās.

Baudiet vasaru un esiet veseli!

p.s. raksts veidots pēc labākās sirdsapziņas, tomēr nepretendē uz absolūto patiesību nevienā tā daļā.