Kultūra

Senākos laikos, protams, nepazina nekādus peldkostīmus – peldēšanās, tāpat kā pirtī iešana, notika pa pliko, pat ja bieži vien vīrieši un sievietes to darīja šķirti. Tikai 18. gadsimtā beigās, reliģiozi puritānisku uzskatu ietekmē, atrašanās kailam citu acu priekšā kļuva par arvien lielāku tabu. Savukārt peldkostīms, ar dažādo peldkostīmu modi, ir 20. gadsimta fenomens. Tāpēc runāt par kailsauļošanos kā jaunāko laiku “revolucionāru pagriezienu vēstures gaitā”, iespējams, nav pareizi. Drīzāk runa ir par atbrīvošanos no noteiktiem, pārspīlēti puritāniskiem priekšstatiem, kas noteiktā laika posmā sāka dominēt un joprojām nosaka lielākās sabiedrības daļas uzskatus par publisku ķermeņa kailumu kā kaut ko kaitīgu.

Kailsauļošanās fenomena pirmsākumus saista ar Vāciju un tā saucamās brīva ķermeņa kultūras (FKK – Freikörperkultur) praktizēšanu. Tās pamatos ir uzskats, ka kails ķermenis nav nekas apkaunojošs, tieši otrādi – dabisks un skaists. Savu ķermeni vajag cienīt, kopt un fiziski attīstīt.

Pirmais nūdistu klubs dibināts 1898. gadā Vācijas pilsētā Esenē. Vēlāk FKK pludmales bija izplatītas pat komunistu Austrumvācijā. Kailsauļotāju procents vāciešu vidū arī šodien varētu būt lielākais pasaulē. Pat vairākās Vācijas pilsētās ir vietas, kur cilvēki kaili sauļojas, piemēram, Minhenē ir nūdistu pļaviņa Angļu dārzu (Englischer garten) teritorijā.

No Vācijas kailsauļošanās idejas izplatījušās Eiropā, ASV un Kanādā. Pastāv ne tikai simtiem nūdistu pludmaļu visā pasaulē, bet arī daudz privātu natūristu kempingu un atpūtas bāžu.

Šodien lēš, ka natūristu/nūdistu skaits Eiropā varētu būt ap 20 miljoniem, kas būtu 4 procenti eiropiešu.

Arī Latvijā 20. gadsimta sākumā sāka rasties entuziasti, kas praktizēja sauļošanos un atpūtu pa pliko. Nomaļākās vietās un pludmalēs radās neoficiālas kailsauļotāju zonas. Šie entuziasti pat izdeva savu presi, piemēram, izdevumu “Brīvais Cilvēks” (no 1932. gada).

Kailsauļošanās Latvijā netika atmesta arī padomju laikos, un kopš 90. gadu sākuma guvusi pietiekamu popularitāti. Atsevišķas pašvaldības (Ventspilī, Liepājā, Jūrmalā) pat apzīmējušas un labiekārtojušas tradicionālās nūdistu vietas kā nūdistu zonas pludmalē, tajās saredzot sava tūrisma piedāvājuma paplašināšanu. Joprojām nūdistu ir tikai mazs procents no sabiedrības, tomēr sabiedrības vairākuma attieksme pret nūdismu ir pozitīvi neitrāla vai vismaz vienaldzīga, un tikai mazākums ir klaji naidīgi.

Ir pietiekami daudz valstu pasaulē, kur nav nekādi aizliegts būt kailam (tai skaitā Latvijā). No otras puses, ir tādas valstis, kur publisks kailums skaitās pastāvošo likumu pārkāpums. Tomēr ļoti daudzās valstīs kailsauļošanās tiek akceptēta, ja ne citādi, tad kā tūristus pievilinoša lieta. Nūdistu zonas iekārto, lai piesaistītu vairāk tūristu, gan valstīs, kur valdošā likumdošana ir kailsauļotājiem draudzīga, gan tādās, kur nav.

Eiropā kailsauļotāju brīvdienām draudzīgākās valstis ir Horvātija, Grieķija, Francija un Spānija (it īpaši Formenteras sala, pludmales Kanāriju salās).

Pastāv pat veseli atpūtas kompleksi, uzturēšanos kuros iespējama pilnībā pa pliko, piemēram, Cap d’Agde kūrorts Francijā.

Nūdistu pludmales ir ASV, Kanādā, Meksikā, daudzās Karību jūras salās, kur lielu all-inclusive viesnīcu teritorijās kādā nomaļākā nostūrītī pieņemts ierīkot arī kailo pludmali.

Pozitīvu attieksmi pret nūdismu un nūdisma praktizēšanu piedēvēta vairākiem labi pazīstamajiem cilvēkiem pasaulē – to skaitā ir Bernards Šovs, Ernests Hemingvejs, Džordžs Orvels, Valts Vitmens, Henrijs Deivids Toro, Albērs Kamī, Bendžamins Franklins, Brūss Viliss, Džeks Nikolsons, Uma Tūrmane, Helena Mirena.

Mākslas filmas par nūdistiem

La fonte des neiges (2009)

Les textiles (2004)

Educating Julie (1984)

Latvijas nūdisma vietnes internetā

nudisms.lv (beigusi pastāvēšanu) – starp 2002. un 2016. gadu bija Latvijas natūristu asociācijas mājaslapa. (Šobrīd šo adresi izmanto cilvēki, kam ar nūdisma kustību nav nekāda sakara.)

Sākumlapa